Līgavu akmens
Leģenda vēsta : „Senos laikos igauņi gājuši uz latvju zemēm sirot. Tos karotājus pavadījušas viņu sievas, kuras pie Pedeles upes esot palikušas gaidīt. Tā ilgi gaidījušas, bet vīri neesot nākuši atpakaļ un sievas aiz bēdām metušās upē, tikai viena solījusies gaidīt mūžīgi. Līgava sēdējusi un raudājusi, līdz dvēsele un miesa pārvērtusies akmenī, kas vēl šobrīd atrodas tajā vietā, kur sieva sēdējusi.